Es iepriekš nepieminēju, ka vārtus kempingā mums atstāja vaļā tāpēc, ka aiz tiem bija tuvalet, tas ir, tualete turciski. Un vēl pēc ilgas meklēšanas un prātošanas mēs atradām no WC nākošu pagarinātāju, kurā es uzreiz iespraudu aifonu. Tas man parasti bija pa pusei izlādējies, tāpēc šādas izdevības es garām nelaidu.
No kempinga mēs devāmies uz Tekirdā pilsētu, par kuru te jau tika minēts. Pats par sevi saprotams, devāmies ne jau vienkārši tāpat, bet ar vēlmi nobaudīt tās pašas cilindriskās gaļas bumbiņas Tekirdağ köfte. Protams, “gaļas bumbiņas” – tas ir vienkārši neveiksmīgs kalks no angļu “meatballs”, kas nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā “tefteļi” vai “frikadeles”. Vēl Tekirdā notiek ķiršu festivāls, jo augļi te labi aug.
Mums Daugavpilī uz centrālās ielas arī tagad ir tāds bruģis.
Drīz sākās apdzīvotas vietas. Vienā no tām mēs par 5 lirām nopirkām nelielu meloni – varbūt arī pārmaksājām, toties blakus bija tualete, uz kuru varēja aiziet bez maksas. Ņemot vērā, ka Stambulā tualete dažkārt maksā veselu liru, tieši melonei arī savācas.
Meloni mēs atlikām uz vēlāku laiku, un te, pilnīgi bez jebkāda sakara, sākās elles vējš. Tas, ko iepriekšējā daļā biju noturējis par vēju, patiesībā bija tikai viegla pūsma. Šoreiz plosījās tāda vētra, ka braukt bija gandrīz neiespējami. Tomēr mēs kaut kā nokļuvām līdz tai pašai Tekirdā pilsētai, kas pēc izmēra, starp citu, ir apmēram kā Daugavpils.
Kā iebraucām pilsētā, mēģinājām iefiltrēties centrā – bet pēc zīmēm uz turieni veda apvedceļa autostrāde, kur mums negribējās. Nācās maukt 50 metrus atpakaļ pa pretējo joslu. Uz labu šādi joki neved – Igors (Stūrmanis) ar stūri aizķēra remonta sietu un novēlās putekļos. Saskrāpējās krietni, bet dzīvs palika. Cik atceros, tas bija vienīgais kritiens visa brauciena laikā un, mums par lielu laimi – nelielā ātrumā. Par laimi, Sergejs (dakteris) beidzot ieguva iespēju izpildīt savus pienākumus un apārstēja ievainoto. Tas viss norisinājās, lai cik dīvaini nebūtu, jūras krastā pludmalē, bet vienlaikus arī stadionā.
Pēc cīnītāja savešanas kārtībā mēs devāmies uz centru. Kamēr mēs ar Māri gaidījām tautu, mums sāka svilpt svilpē sargs no būdiņas – acīmredzot, stadions nebūt nebija paredzēts civilajām vajadzībām. Kad pabraucām tālāk, izrādījās, ka gar ceļu kreisajā pusē stiepjas militārā pilsētiņa, kas iežogota ar sētu. Vispār, kā jau teicu, militāristu Turcijā ir ļoti daudz (jo cilvēkus nav kur likt, hehe). Lai nerunātu tukšu, kā arī lai dažādotu stāstījumu, minēšu dažus faktus.
Zaldātu skaits - 1 054 750, tā ir otrā lielākā armija NATO pēc ASV. No tiem 50 000 atrodas īstermiņa gatavībā (nezinu, kā ir pareizi, bet doma skaidra). Armijai tērē vairāk nekā 5 procentus no IKP (Latvijā – mazāk par diviem). Turcijā ir vairāk nekā 4000 tūkstoši tanku (Latvijā laikam nav neviena, nu, varbūt pārītis). Ja nu kāds nejauši nav lietas kursā, mūsdienīgs tanks maksā vairākus miljonus $. Papildus visam iepriekšminētajam vēl ir 13 zemūdenes, 19 kreiseri (ja es pareizi iztulkoju vārdu frigate), 49 eskadras mīnu kuģi (te es vispār tulkoju uz dullo) un 24 mīnu kuģi. Kas attiecas uz aviāciju, tad turkiem ir gandrīz 500 militāro gaisa kuģu.
Kas attiecas uz Tekirdā, tad mēs tomēr tikām līdz centram. Pats, pats centrālākais laukums (tāpēc, ka es tā izlēmu) atradās pakalna virsotnē, un tur krustojās veseli pieci ceļi. Tautas bija pamatīgi, tāpēc baikus stūmām un čāpojām kājām, eleganti lavierējot starp garāmgājējiem. Es visiem spēkiem meklēju, kur mēs varētu piezemēties, lai nogaršotu köfte, bet ar velosipēdiem tas nav nemaz tik vienkārši. Rezultātā iegājām bistro – vietējā “Vēsmas” analogā, bet pēc principa “cena par porciju”. Porcijā mums sakrāva visu kaut ko, jo pēc izskata, kas tas par ēdienu, noteikt ir pagrūti, bet turku valodu es zinu vienā virzienā – kad runāju, nevis kad klausos.
Par laimi, viss bija ļoti garšīgi un daudzveidīgi. Aiz dakšiņas zariem guļ kārtainais pīrādziņš böreks, vismaz tā mans tēlu atpazīšanas softs galvā to identificēja. Pa labi – dolma, tas ir kaut kas, ietīts vīnogu lapās. Pusdienas bez airāna maksāja 6 liras, tas ir, 2 latus (airāns vēl liru). Normāli, īpaši smukai iestādei ar kaltu režģi praktiski pilsētas centrā.
Un, kad mēs bijām papusdienojuši, Sergejs no bada sāka locīt iekšā cukuru, kas uz galda stāvēja par brīvu un brīvi pieejams. Sakarā ar to viņš izdomāja teoriju pilnīgi manā mītu radīšanas garā. Sak, attīrītās glikozes rīšanas procesu ieraudzīja viesmīlis un mudīgi piedāvāja mums pīrāgu, lai baisie bisikleta sportisti nenorītu visu cukuru iestādē. Pīrāgs bija garšīgs, tiesa, vidēja izmēra gabals maksāja veselas 3 liras, tas ir, latu.
Pēc tam vēl nedaudz parunājām ar vienu no apkalpojošajiem onkuļiem angliski un turciski (ar kārtējo skaidrošanu, kur atrodas Latvija). Ar ko konkrēti šis onkulis nodarbojās ēdnīcā, man atkal nav skaidrs – kas lieliski iekļaujas manā teorijā par to, ka Turcijā cilvēkus nav kur likt un viņi tos visur bāž vienkārši tāpat.
Kas attiecas uz bēdīgi slavenajām cilindriskajām bumbiņām, tad tīrā veidā mēs tās tā arī nepagaršojām, toties es speciāli jums nospēru bildi no flickr.
Par pilsētu rakstīt vispār nav ko. Izbraucot mēs iegājām vietējā lielveikalā – tas izrādījās rūpniecības preču, bet pie ieejas stāvēja metāla detektors. Lūk, tā skarbi dzīvo cilvēki. Tāpēc šokolādes batoniņus (uz kuru iegādi aktīvi uzstāja Igors-stūrmanis) nācās pirkt tuvējā benzīntankā. Starp citu, kamēr neesmu aizmirsis – ar pusotru litru benzīna, kas tika nopirkts sākumā, mums atliku likām pietika visam braucienam. Tā ka zināsim, ka turpmāk var ņemt mazāk, lai nav jāstaipa līdzi, jo vairāk tāpēc, ka tas sūcas cauri un smird.
Riskējot ar brīvību, es jūsu labā nofotografēju to, ar ko Turcijā nejoko un par ko rakstīju augstāk: uz kravas auto pa labi ved tanku. Žēl, bilde nesanāca kā nākas.
Bet vispār man te velomeistars no “Treka” stāstīja, kā viens veloceļotājs no Daugavpils iebraucis Turcijā ne tur, kur vajag, pamodies no rīta zem automātu stobriem un pēc tam vairākas diennaktis pavadījis apcietinājumā. Esiet uzmanīgi.